RTU zinātniskie raksti

Materiālzinātne un lietišķā ķīmija 20. sējums 2009.g.

SATURS

 

V. Kokars, A. Maļeckis, K. Traskovskis.

Azohromoforus saturošu organisko stiklu sintēze.

Sintezēta rinda „push-pull” tipa organisko stiklu. Iegūtie savienojumi, 3-{4-[bis(2-tritiloksietil)amino]fenil}-2-{4-(4-acetilfenil)diazenil]fenil}- akrilnitrils, 3-{4-[bis(2-tritiloksietil)amino]fenil}-2-{4-(4-nitrofenil)- diazenil]-fenil}akrilnitrils, 3-{4-[bis(2-tritiloksietil)amino]fenil}-2-{4-(2-brom-4-nitrofenil)diazenil]fenil} akrilnitrils, {4-[{4-[2-(bis(2-tritiloksietil)aminofenil)-1-cianovinil]fenil}diazenil] benzilidēn} malonnitrils, 3-{4-[bis(2-tritil-oksietil)amino]fenil}-2-{4-(2-ciano-4-nitrofenil)diazenil]fenil} akrilnitrils un 3-{4-(bis(2-(trifenilsililoksi) etil) amino)fenil)-2-(4-((2-brom-4-nitrofenil)diazeni)-fenil}-akrilonitrils, raksturojas ar intensīvu elektronu absorbciju gaismas spektra redzamajā daļā un tie no viegli gaistošiem šķīdinātājiem (hloroforms vai metilēnhlorīds) spēj veidot plānas amorfas kārtiņas.

 

V. Krilova

Likumsakarības, saistītas ar albumīna sorbciju uz karboksilkatjonīta.

Pētītas likumsakarības, saistītas ar vērša plazmas albumīna sorbciju uz poraina karboksilkatjonīta – metakrilskābes, akrilskābes  un kross- aģenta terpolimēra. Izskatīta nātrija hlorīda  koncentrācijas izmaiņas ietekme intervālā 0-0.3 M un šķīduma pH lieluma (4.5, 5.0 un 5.5) uz albumīna sorbciju. Parādīts, ka nātrija hlorīda koncentrācijas ietekme uz proteīna sorbciju ir dažāda atkarībā no šķīduma pH lieluma. Sāls koncentrācijas palielināšana pētītā intervālā izraisa proteīna sorbcijas palielināšanu šķīdumā ar pH 4.5. Katjonīta sorbcijas kapacitātes atkarība no sāls koncentrācijas palielināšanos pie pH 5.0 raksturojas ar līkni ar vāju maksimumu. Savukārt, pie pH 5.5 nātrija hlorīda koncentrācijas palielināšana no 0.1 līdz 0.3 M izraisa proteīna sorbcijas asu samazināšanu. Atrasto likumsakarību interpretācija saistīta ar funkcionālo grupu jonizācijas pakāpes izmaiņām. Paradīta nātrija hlorīda koncentrācijas un šķīduma pH  ietekme uz sorbenta specifisko uzbriešanu, kura izmainās dažādi ar sāls koncentrācijas palielināšanos pie dažādiem pH lielumiem.

 

D.Saharovs, A.Ozols, L.Černevska.

Hologrāfisko režģu leņķiskās selektivitātes atkarība no biezuma difrakcijas kārtas.

Dotajā rakstā tiek eksperimentāli pētīta leņķiskas selektivitātes atkarība no difrakcijas kārtas amorfam arsēna sulfīdam As2S3 un, daļēji, amorfam arsēna selenīda sulfīdam As40S15Se45. Dots detalizēts eksperimenta apraksts ar mērījumu shēmām un iegūto līkņu piemēriem. Eksperimentālie rezultāti tiek salīdzināti ar teorētiskajiem aprēķiniem saskaņā ar saistīto viļņu teoriju (Kogelnika teoriju). Eksperimentālie rezultāti daļēji atbilst teorētiskiem. Doti iespējamie nesakrišanas cēloņi. No fakta, ka patvaļīgu difrakcijas režģi var uzskatīt par sinusoidālu caurlaidības režģu summu, secināts, ka režģa difrakcijas efektivitātes leņķiskajai selektivitātei jābūt apgriezti proporcionālai difrakcijas kārtas numuram. Šis secinājums kvalitatīvi apstiprinās un, jo labāk, jo biezāks režģis.

 

O. Muravjova, K. Dubencovs, S. Žižkuna, V. Kampars, S. Čornaja.

Glicerīna oksidēšana ar molekulāro skābekli komerciālā 3%Pd/Al2O3 katalizatora klātbūtnē barbotāžas tipa reaktoros.

Pētīta glicerīna katalītiskā oksidēšana ar molekulāro skābekli heterogēna komerciāla katalizatora 3%Pd/Al2O3 klātbūtnē sārmainos ūdens šķīdumos barbotāžas tipa reaktoros. Oksidēšanas optimizēšanai veiktas vairākas eksperimentu sērijas, kurās mainīts skābekļa parciālais spiediens no 0,21 līdz 1,00 atm; temperatūra robežās 323–333K; katalizatora koncentrācija: n(glicerīna)/n(Pd) no 300 līdz 400 mol/mol; nātrija hidroksīda koncentrācija no 0,7 līdz 1,5. Glicerīna sākumkoncentrācija uzturēta nemainīga – 0,3 M. Tika noteikts, ka glicerīnskābe un tartronskābe ir procesa pamatprodukti. Glicerīnskābes iznākums palielinās līdz ar  un nātrija hidroksīda koncentrācijas palielināšanu. Nātrija hidroksīda koncentrācijas samazināšana no 1,5 līdz 0,7 M palielina tartronskābes iznākumu. Tika noteikti glicerīnskābes un tartronskābes selektīvas iegūšanas optimālie parametri.

 

Pīterāne K., Gulbis J., Kampars V.

Neitrāla un betaīna tipa pamatstāvokļu komponentes saturoša bināra hromofora DMABI-IPB-1 sintēze.

Turpinot darbu pie dažādu indan-1,3-diona fragmentu saturošu hromoforu iegūšanas, pirmoreiz ar 50 % iznākumu un 99,8 % tīrību iegūts 1-(indan-1¢,3¢-dion-2¢-il)-4-(2-{N-etil-N-[4-(indan-1,3-dion-2-ilidēnme­til)fe­nil]ami­no}etoksi­karbonil)­piridīnija betaīns (5), kas vienā molekulā satur gan N-(indan-1,3-dion-2-il)piridīnija betaīna (IPB), gan 2-(4-N,N-dimetilaminobenzilidēn)indan-1,3-diona (DMABI) fragmentu, kuri savstarpēji saistīti ar konjugāciju izslēdzošu tiltiņu. Betaīna 5 iegūšana realizēta trīs stadijās – sākot ar 4-[N-etil-N-(2-hidroks­ietil)amino]benzaldehīda (1) un izonikotīnskābes hloranhidrīda hidrogēnhlorīda (2) reakciju trietilamīna klātbūtnē, iegūtā produkta 3 kondensāciju ar indan-1,3-dionu un izonikotīnskābes 2-{N-etil-N-[4-(indan-1,3-dion-2-ilidēnmetil)fenil]amino}etil­estera (4) reakciju ar 2,2-dicianometilēnindan-1,3-diona oksīdu. Savukārt, izejviela 1 tika iegūta trīs stadiju reakcijā no N-etil-N-(2-hidroksi­etil)­anilīna. Betaīna 5 struktūra ir pierādīta un apstiprināta ar 1H KMR un masspektrometrijas datiem.

 

K. Reinholde, P. Tint, R. Munters.

Mikroklimata kvalitāte ražošanas telpās.

Pētīta gaisa kvalitāte (mikroklimats, ķīmisko savienojumu koncentrācija gaisā) ražošanas un tām blakus esošajās administratīvajās telpās. Noteikti veselības riski. Piedāvāts skaitlisko kritēriju modelis, lai novērtētu profesionālos veselības riskus (iekštelpu klimatu un gaisa kvalitāti), izmantojot vienkāršo/elastīgo risku novērtēšanas metodi. Doti piemēri un mikroklimata parametru mērījumi (temperatūra, mitrums, gaisa plūsmas ātrums), kā arī ķīmisko savienojumu koncentrācija gaisā darba zonā piecās rūpniecības nozarēs (metālapstrādē, poligrāfijā, kokapstrādē, plastmasu un šūšanas ražotnēs). Noteiktas sakarības starp riska līmeni un potenciālajiem veselības bojājumiem. Konstatēts, ka šķīdinātāju koncentrācija – toluola robežās no 1-941 mg/m3, ksilola – no 2,5-347 mg/m3, butilspirta – no 0,5-285 mg/m3 un stirola – no 1-208 mg/m3 ir nepieļaujams veselības riska faktors kokapstrādes rūpniecībā. Piedāvāts modelis risku novērtēšanai, kas ņem vērā ķīmisko savienojumu koncentrāciju gaisā darba zonā un to iespējamo negatīvo ietekmi uz veselību. Mikroklimats šo nozaru ražotņu telpās ir kontrolējams, izņemot ļoti karstās vasaras dienās. Ķīmisko savienojumu koncentrācija gaisā ir uzturama pieļaujamās robežās poligrāfijas, metālapstrādes (izņemot metināšanu slēgtās telpās) un apģērbu ražotnēs. Vienkāršā/elastīgā risku novērtēšanas metode ir izmantojama materiālu pārstrādes uzņēmumos vai uzņēmumos, kuros atsevišķās operācijās tiek izmantotas ķimikālijas, bet ne ķīmiskajā rūpniecībā, kur vērā ir jāņem vēl citi faktori.

 

Jaudzems K., Žuļenkovs D., Liepiņš E.

Domēna R3H kompleksi ar mononukleotīdiem.

Domēns R3H iepriekš atklāts kā vienojošs sekvences motīvs dažādas izcelsmes organismu proteīnos, kas iepējams saista nukleīnskābes [1]. R3H domēna 3D struktūra šķīdumā iepriekš noteikta ar KMR spektroskopiju [2]. Šajā darbā atspoguļoti mūsu rezultāti par cilvēka Sμbp-2 proteīna R3H domēna saistība pētījumiem ar mononukleotīdiem. Mūsu rezultāti parāda, ka domēns R3H saista mononukleotīdu monofosfātus, veidojot kompleksus ar disociācijas konstanti mikro-molārā rajonā. Saistība ar dezoksiribo-mononukleotīdiem ir ievērojami stiprāka nekā ar ribo-mononukleotīdiem, īpaši to nukleotīdu gadījumā, kas satur purīna atlikumu. R3H domēns nesaistās ar mononukleotīdu difosfātiem un trifosfātiem, kā arī nefosforilētiem nukleozīdiem, kas tāpat nav sastopami DNS un RNS. R3H domēns nesaista arī 3'-fosforilētus mononukleotīdus. Dezoksi-guanozīna monofosfāta saistības vieta uz R3H identificēta pēc R3H signālu nobīdēm 2D [1H, 15N] HSQC spektrā. Iegūtie rezultāti norāda, ka R3H domēns mijiedarbojas ar DNS, un varētu būt selektīvs pret guanozīna bagātām DNS sekvencēm.

 

Siliņa E., Beļskis V., Beļakovs S., Ašaks J., Peča L., Zaruma D.

Iterbija (III) 8-oksihinolināta trīskodolu kompleksa [Yb3(C9H6NO)8×(CH3COO)]×3CHCl3 kristāliskā uzbūve

Iegūts komplekss [Yb3(C9H6NO)8·×(CH3COO)]·×3CHCl3 (I) . Kristāli I pieder monoklīnajai singonijai, telpiskā grupa P21/n: a=18,971(4), b=19,473(4), c=20,914(4)Å, b=100,68(3)o; V=7592(3) Å3, Z=4 Savienojuma I uzbūve noteikta ar automātisko rentgendifrakto­metru CAD-4 (lMoKa-izstarojums). Struktūras modelis noteikts ar smagā atoma metodi. Iterbija, skābekļa, slāpekļa, oglekļa un hlora atomu koordinātes tālāk precizētas ar mazāko kvadrātu metodi anizotropā tuvinājumā līdz galīgajam R faktoram R1=0,0397, wR2=0,1024. Trīs kristalogrāfiski neatkarīgu iterbija atomu koordinācijas poliedri ir izkropļota antiprizma (Yb(1)) un izkropļots dodekaedrs (Yb(2) un (Yb(3)). Atomu Yb(1) koordinē divi acetāta jona skābekļa atomi un seši 8-oksihinolīna liganda skābekļa atomi. Atomus Yb(2) un Yb(3) katru koordinē četru 8-oksihinolīna ligandu skābekļa un slāpekļa atomi. Sešiem no astoņu 8-oksihinolīna ligandu skābekļu atomiem ir gan kompleksu veidotāju, gan tiltiņa atomu funkcijas. Kaimiņu Yb atomus trīskodolu kompleksā saista trīs 8-oksihinolīna ligandu skābekļa atomi. Starpatomu attālumi Yb(2)…Yb(1)…Yb(3) trīskodolu kompleksā attiecīgi ir 3,450(2) un 3,439(2)Å.

 

Kalniņa, D., Stikāns, I., Nikolajeva, V., Jure, M., Bērziņa-Cimdiņa, L.

Problēmas ar mazutu piesārņotu grunšu atveseļošanā.

Mazuts ir naftas produkts, kas satur visaugstāko poliaromātisko un citu noturīgo ogļūdeņražu daudzumu. Šādu savienojumu klātbūtne mazutā, to zemā šķīdība un izteiktā spēja sorbēties uz augsnes organiskajām un neorganiskajām daļiņām ir galvenais apstāklis, kas nosaka to zemo biodegradācijas spēju.

Noturīgie organiskie savienojumi, kuri atrodas mazuta sastāvā, ir ar ļoti daudzveidīgām struktūrām un var stipri atšķirties pēc to biodegradācijas spējas un augsnēs var nebūt piemēroti mikroorganismiem, kuri noteiktos apstākļos var strādāt kā mazuta destruktori.

Darbā tika veikti pētījumi, lai izmantotu kā papildus viegli pieejama oglekļa avotus biodīzeļa ražošanas izejvielu un blakusproduktu – rapšu eļļu un jēlglicerīnu. Izmantojot šos oglekļa avotus, notikusi augsnes bioloģiskās aktivitātes palielināšanās. Gan mikroskopisko sēņu skaits, gan baktēriju skaits paraugos bija lielāks nekā kontroles paraugu augsnē.

Mikroskopiskā sēne Cylindrocarpon sp. ir dzīvotspējīga 29 C un iztur konkurenci ar vietējām augsnes mikroskopiskajām sēnēm Mucor, Rhizopus un Penicilium spp. un dominē 29 C, ja kā papildus oglekļa avots tiek izmantots REE sintēzē iegūts jēlglicerīns..

Iegūtie rezultāti norāda, ka papildus viegli izmantojamie oglekļa avoti 10 C temperatūrā ir efektīvi, atšķirīgi un to izmantošana var pagarināt augsnes attīrīšanas sezonu.

 

I.Juhņeviča, G.Mežinskis, I.Kļaviņa.

Augu valsts materiālu un sola-gēla tehnoloģijas izmantošana keramikas ieguvei.

No dažādiem augu valsts pārstāvjiem (parastā priede, lazda, korķa koks, ziemzaļā kosa un platlapu vilkuvālīte) iegūta orgnisko-neorganisko kompozītmateriālu keramika. Atkarībā no solu sastāva, mainās iegūto paraugu kristāliskās fāzes sastāvs. Iegūtā keramika ir ar dažādu blīvumu un porainību, kas mainās atkarībā no izmantotā dabas materiāla. Piesūcināto materiālu pirolīze ir jāveic inertā atmosfērā ar kontrolējamu temperatūras paaugstināšanas ātrumu. Skenējošās elektronu mikroskopijas pētījumi liecina, ka ar solu iefiltrēti un tālāk inertā atmosfēra pirolīzēti paraugi saglabā porainu struktūru un izejmateriālu struktūras īpatnības. Lazdas paraugos tika konstatēti izteikti matveida kristāli, kādus veido rutila kristālisko fāzi, kristalizējoties slēgtās struktūrās.

Vislielākais blīvums pēc pirolīzes ir no priedes koksnes iegūtajiem paraugiem (1,32946 g/cm3), bet vismazākais – no platlapu vilkuvālītes (0,12972 g/cm3). Tāda pat blīvumu attiecība ir arī šiem materiāliem neapstrādātā veidā. Vislabāk solus absorbē platlapu vilkuvālītes un ziemzaļas kosas paraugi. To nosaka abu materiālu ievērojamā porainība un struktūras īpatnības, salīdzinājumā ar priedes koksni. Lielais blīvums un augstais sveķu saturs priedes koksnē ir cēlonis tās pārāk niecīgai sola absorbcijai.

 

Šalma K., Bērziņa-Cimdiņa L, Stunda A., Borodajenko N.

Kalcija fosfātu sintēzes produktu īpašību atkarība no tehnoloģiskā procesa parametriem.

Šajā darbā kalcija fosfāti tika sintezēti ar modificētu šķīduma ķīmisko nogulsnēšanas metodi. Darba mērķis bija izpētīt, vai ir iespējams iegūt vēlamās kalcija fosfāta fāzes: HAp, β-TCP vai to divfāžu maisījumu HAp/β-TCP, sintēzei izvēloties nestehiometrisku sākotnējo izejmateriālu molāro attiecību, kā arī mainot tādus parametrus kā sintēzes temperatūru (~22ºC vai 70ºC), sintēzes suspensijas beigu pH (7, 9, 10) un nobriedināšanas laiku (0 h vai 24 h), izpētīt kā šie parametri ietekmēs sintēzes produkta kristalizācija pakāpi un fāžu sastāvu pirms un pēc termiskās apstrādes - kalcinēšanas. Sintezēto un kalcinēto kalcija fosfātu raksturojums tika veikts ar rentgenstaru difraktometru (XRD), Furjē transformāciju infrasarkano spektrometru (FTIR) un skenējošo elektronu mikroskopu (SEM). Noteikts, ka paaugstinoties sintēzes temperatūrai no 22ºC uz 70ºC, pieaug kalcija fosfātu kristalizācija pakāpe pēc sintēzes. Konstatēts, ka sintēzes temperatūra un sintēzes suspensijas beigu pH būtiski ietekmē sintēzes produkta kristalizācijas pakāpi un fāžu sastāva izmaiņas pēc termiskās apstrādes – kalcinēšanas. Bāziskāks sintēzes suspensijas beigu pH≥9 un paaugstināta sintēzes temperatūra TS=70ºC sekmē HAp fāzes veidošanos galaproduktā kā vairākumā esošo fāzi. Neitrāls sintēzes suspensijas beigu pH=7 un sintēzes temperatūra TS~22ºC veicina β-TCP fāzes veidošanos galaproduktā. Suspensijas nobriedināšanas laiks ietekmē sintezēto kalcija fosfātu kristālu augšanu un morfoloģiju.

 

Šalma K., Bērziņa-Cimdiņa L., Borodajenko N., Zālīte V., Plūduma L., Perederija T.

Sintezēto kalcija fosfātu fāžu sastāva pētījumi.

Šajā darbā kalcija fosfāti tika sintezēti ar modificētu šķīduma ķīmisko nogulsnēšanas metodi, kurai tika veikti uzlabojumi sintēzes tehnoloģiskajā procesā – CaO aktivēšana un Ca(OH)2 suspensijas homogenizācija planetārajās bumbu dzirnavās, nodrošinot sintēzes produkta tīrību bez CaO klātbūtnes, kas parasti ir trūkums konvencionālai metodei vienfāžu vai divfāžu biokeramiska materiāla iegūšanai. Šī darba mērķis - izpētīt šķīduma ķīmisko nogulsnēšanas metodes parametru (sintēzes temperatūra: 20ºC, 45ºC, 70ºC; sintēzes beigu pH: 6, 7, 9, 11) ietekmi uz sintezēto kalcija fosfātu fāžu sastāvu un raksturot iegūtās fāzes. Kalcija fosfātu fāžu sastāvs noteikts ar X’Pert PRO PANalytical rentgenstaru difraktometru (XRD) 2θ leņķa diapazonā no 20-90° ar CuKα starojumu. Kalcija fosfātu raksturīgo funkcionālo grupu absorbcijas spektri uzņemti ar Varian 800 Furjē transformāciju infrasarkano spektrometru (FTIR) apgabalā no 400-4000 cm-1. Izpētīta ķīmiskās nogulsnēšanas metodes tehnoloģisko parametru (sintēzes temperatūra pie 20, 45, 70°C, beigu pH 6, 7, 9, 11) ietekme uz kalcija fosfātu fāžu (HAp, β-TCP) sastāvu un attiecību sintēzes produktos. Konstatēts, ka viendabīgas un termiski stabilas līdz pat 1300°C hidroksilapatīta fāzes iegūšanas optimālie tehnoloģiskie parametri ir: sintēzes temperatūra 70°C un sintēzes beigu pH 9. Eksperimentāli pierādīts, ka sintēzes temperatūra (no 20°C līdz ≥45°C) sekmē hidroksilapatīta fāzes veidošanos pie skābā (6) un neitrāla (7) sintēzes beigu pH. Istabas temperatūra (20°C) sintēzes gaitā (pie neitrāla sintēzes beigu pH 7) sekmē HAp/β-TCP fāžu maisījuma veidošanos ar nestabilu fāžu attiecību tajā. Sintezējot kalcija fosfātus pie skābā (6) vai neitrālā (7) sintēzes beigu pH, kā arī mainot sintēzes temperatūru, ir iespējams variēt ar HAp/β-TCP fāžu attiecību.

 

Balodis K., Kampars V.

Jaunu 2-(2’-Aizvietotu-4-N,N-dimetilaminobenziliden)-1,3-indandionu sintēze.

Indandiona-1,3 reakcijā ar 2-aizvietotiem-4-N,N-dimetilaminobenzaldehīdiem sintezēti jauni 2’-aizvietoti DMABI atvasinājumi: 2-(2’-metil-4’-N,N-dimetilaminobenziliden)-1,3-indandons, 2-(2’-hidroksi-4’-N,N-dimetilaminobenziliden)-1,3-indandons, 2-(2’-metoksi-4’-N,N-dimetilaminobenzil-iden)-1,3-indandons un 2-(2’-acetoksimetil-4’-N,N-dimetilaminobenziliden)-1,3-indandons. 2-(2’-Hidroksimetil-4’-N,N-dimetilamino-benziliden)-1,3-indandions iegūts hidrolizējot 2-(2’-acetoksimetil-4’-N,N-dimetilaminobenziliden)-1,3-indandionu ar nātrija hidroksīdu etanola šķīdumā. 2-(2’-Acetoksimetil-4’-N,N-dimetilamino-benziliden)-1,3-indandions reakcijā ar bromūdeņražskābes šķīdumu ledus etiķskābē veido 2-(2’-bromometil-4’-N,N-dimetilaminobenziliden)-1,3-indandionu.

 

P. Ostrovskis, M. Turks.

Videi draudzīga diaceton-α-D-glikozes attīrīšanas metode.

Izstrādāta metode diaceton-α-D-glikozes attīrīšanai, pārkristalizējot to no etanola-ūdens maisījuma. Atšķirībā no citur publicētām attīrīšanas metodēm tā ir videi draudzīga, arī saglabā augstu produkta iznākumu un kvalitāti. Ir izpētīta kristalizācijas iznākuma atkarība no šķīdinātāju kompozīcijas un dzesēšanas laika. Atrastie optimālie apstākļi ietver tehniskās DAG šķīdināšanu 20 tilp. % etanola-ūdens maisījumā pie 80 oC un dzesēšanu pie 0 oC 2 stundu laikā. Produkta iznākums ir 75%, kas nav zemāks par iznākumu citās diaceton- α-D-glikozes attīrīšanas metodēs. Produkts tiek iegūts kristāliskā formā, kas atvieglo tā tālāko izmantošanu. Izstrādāto metodi ir iespējams izmantot DAG rūpnieciskai attīrīšanai.

 

L. Mežule, M. Reimanis, J. Mālers, J. Ozoliņš, T. Juhna.

Dzeramā ūdens elektrolītiska dezinfekcija ar TinO2n-1 keramikas elektrodiem.

Darbā pētītas dzeramā ūdens dezinfekcijas iespējas ar izmantojot elektrolīzi. Ūdens apstrāde ar elektrolīzi veikta speciāli izveidotā elektrolīzes šūnā, izmantojot TinO2n-1 saturošus keramikas elektrodus. Dezinfekcijas efektivitāte noteikta, izmantojot Escherichia coli baktērijas. Tika pētīta sulfāta jonu un buferšķīduma, elektrolīzes procesā izdalītā hlora daudzuma, kā arī strāvas stipruma un elektrolīzes ilguma ietekme uz ūdens dezinfekciju. Šūnu dzīvotspēja noteikta, izmantojot klasisko mikroorganismu kultivēšanas metodi, uzlabotu tiešās dzīvotspējas skaitīšanas (DVC) metodi apvienotu ar fluorescento in situ hibridizāciju (FISH,) kā arī, veicot parauga iekrāsošanu, ar oksidējošu-reducējošu krāsu 5-ciān-2,3-ditoliyl tetrazolija hlorīdu (CTC),  lai noteiktu elpojošās šūnas.

Iegūtie rezultāti parāda, ka sulfāta jonu ietekme uz E. coli dzīvotspēju ir niecīga. Nedaudz samazināts E. coli kultivēšanas potenciāls tika novērots šķīdumos bez sulfāta joniem un mazās to koncentrācijās.

Lai noteiktu hlora veidošanos no hlorīda joniem, elektrolīzē izmantotajam paraugam tika pievienots KCl koncentrācijās, kādas sastopamas dzeramajā ūdenī. Ūdens šķīduma elektrolīze tika veikta saglabājot nemainīgus parametrus (I – 0,1 A, pH 7 ± 0,2, to = 25oC, t = 15 min), to intensīvi maisot.

Iegūtie rezultāti liecina, ka elektrolīzes laikā no ūdens šķīdumiem ar hlora koncentrāciju mazāku par 50 mg/L, izdalās brīvā hlora koncentrācijas robežās no 0,5 – 0,3 mg Cl2/L , kas atbilst koncentrācijai, ko izmanto dzeramā ūdens dezinfekcijai, patērējot salīdzinoši mazu enerģijas daudzumu (0.5 – 2.5 kWh/m3, atkarībā no ūdens elektrovadītspējas).

Rezultāti apstiprina, ka ūdens dezinfekciju nodrošina oksidanti,  nevis caurplūstošā strāva vai elektrolīzes laikā izveidojušies radikāļi. No rezultātiem redzams, ka pie dotajiem procesa parametriem ūdens šķīdumos ar hlorīda jonu koncentrāciju lielāku par 7 mg/L E. coli baktērijas nav kultivējamas, tās neelpo un nav spējīgas dalīties.

Palielinot strāvas stiprumu virs 0,02 A, ūdens šķīdumam ar hlora jonu koncentrāciju 6,8 mg/L ir pietiekami, lai E. coli kļūtu nekultivējamas. Apstrādes laikā E. coli baktērijas spēja dalīties samazinājās ātrāk nekā elpošana.

Dezinfekcijas kinētika tika skatīta ūdens paraugam ar hlora jonu koncentrāciju 6,8 mg/L, elektrolizējot to pie 0,02 A stipras strāvas. Apstrādājot paraugu 15 minūtes, paraugā nekonstatēja dzīvotspējīgas baktērijas. Eksperimenta laikā E. coli elpošanas spēja samazinājās nevienmērīgi, sākumā straujāk, bet jau pēc 3 minūtēm gandrīz nemainījās. Šis fenomens būtu jāpēta tālākos eksperimentos.

TinO2n-1 elektrods var tikt izmantots dezinfekcijas procesam ūdens šķīdumos, kuros hlorīda jonu koncentrācija ir diapazonā, kas satopama neapstrādātā ūdenī, jo spēj izdalīt tādu daudzumu aktīvā hloru, lai nogalinātu vairāk par 99% no E. coli baktērijām 15 minūšu laikā.

 

F.Avotiņš, A.Strakovs.

2-Metil-3-amino-4(3H)-hinazolinona atvasinājumu sintēze un raksturojums.

2-Metil-3-amino-4(3H)-hinazolinona kondensācijas reakcijās ar 4-metoksi-, 2,4-dimetoksi-, 2,5-dimetoksi-, 2,3,4-trimetoksi-, 2,4,5-trimetoksi-, 3,4,5-trimetoksi-, 2-hidroksi-3-metoksibenzaldehīdiem, heliotropīnu un 4-fluorbenzaldehīdu sintezēti atbilstoši 2-metil-3-benzalamino-4(3H)-hinazolinoni (Šifa bāzes). Reaģējot Šifa bāzēm ar NaBH4, iegūti 2-metil-3-benzilamino-4(3H)-hinazolinoni, kuri ar hlorūdeņradi dod ūdenī šķīstošus hidrogēnhlorīdus. Sintezētie 2-metil-3-amino-4(3H)-hinazolinona atvasinājumi ir polāros organiskos šķīdinātājos šķīstošas, kušanas temperatūrā nestabilas, kristāliskas vielas. Sintezēto savienojumu struktūru apstiprina IS un 1H-KMR  spektru dati.

 

Kreituss I., Gorovojs K., Turks M., Zicāne D.

2-Aizvietotu aziridīnu N-vinilēšana ar malonskābes atvasinājumiem.

Darbā pētītas N-aizvietotu aziridīnu sintēzes iespējas aziridīna karbonskābes metilestera un amīda reakcijās ar dažiem alkoksietilēniem – izopropilidēnmalonāta (Meldrumskābes) etoksimetilēnatvasinājumiem, etoksimetilēnmalondinitrilu, etoksimetilēnciānetiķskābes etilesteri un (1-etoksietilidēn)malondinitrilu. Eksperimentāli noteikti optimālie reakcijas apstākļi un pierādīts, ka reakcijas var veikt tikai temperatūrās, kas nepārsniedz 40 oC, jo augstākās temperatūrās iespējama aziridīna cikla šķelšanās. Minētajos apstākļos reaģē tikai Meldrumskābes etoksimetilēnatvasinājumi, bet acikliskie malonskābes atvasinājumi istabas un nedaudz paaugstinātā temperatūrā nereaģē, bet paaugstinot temperatūru virs 50 oC vai augstāk, no reakcijas maisījuma individuālus produktus izdalīt nav iespējams. Piedāvāta lēta un vienkārša metode aziridīn-2-karboksamīda sintēzei no attiecīgā nitrila un acetona kā organokatalizatora ūdens vidē.

 

Grosvalds I., Alksnis U., Meirovics I.

Ķīmija Latvijas augstskolās.  Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultāte laikā no 1944. līdz 1958.  Darba organizācija. I

1946. gadā, nodibinot Latvijas PSR Zinātņu akadēmiju no Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātes izauga Ķīmijas institūts, tagadējais Rīgas Tehniskās universitātes Neorganiskās ķīmijas institūts un Mežsaimniecības problēmu institūts, tagadējais Latvijas Valsts Koksnes ķīmijas institūts.  Pirmajos pēcakara gados izveidoja Silikātu tehnoloģijas un Koksnes tehnoloģijas katedras.  1956. gadā Koksnes ķīmijas katedru pievienoja Vispārīgās ķīmijas katedrai.  1958. gadā, pēc Ķīmijas fakultātes iekļaušanas Rīgas Politehniskajā institūtā, tajā bija 6 katedras: Neorganiskās un analītiskās ķīmijas (vadītājs prof. A. Ieviņš), Fizikālās un koloidķīmijas (profesore L. Liepiņa), Organiskās ķīmijas (prof. G. Vanags), Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas (docents L. Osipovs), Silikātu tehnoloģijas (docents J. Eiduks) un Vispārīgās ķīmijas (docents J. Sauka).

1957./1958. m.g. fakultātē strādāja 32 docētāji, viņu vidū 3 profesori, 8 docenti un 9 vecākie pasniedzēji.

 

Grosvalds I., Alksnis U., Meirovics I. 

Ķīmija Latvijas augstskolās.  Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultāte laikā no 1944. līdz 1958.  Darba organizācija. II

Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātē no 1944. līdz 1958. gadam aizstāvēja 17 ķīmijas kandidāta un 3 farmācijas kandidāta disertācijas.  Docentu skaits palielinājās, bet profesoru – samazinājās.  1949. gadā nomira profesors E. Svirlovskis, 1950. gadā – profesors J. Maizīte, 1954. gadā – profesors A. Ķešāns,

1955. gadā – profesors P. Kalniņš.  Palika tikai trīs profesori: G. Vanags, A. Ieviņš un L. Liepiņa.

1946. gadā bez latviešu plūsmas studentiem izveidoja krievu plūsmu.

 Šajā laikā no priekšmetu sistēmas pārgāja uz kursu sistēmu.  1957./1958. g. fakultātē studēja 296 studenti.  Fakultāti no 1945. līdz 1958. gadam pabeidza 738 jaunie speciālisti, tai skaitā 120 ķīmiķi teorētiķi, 183 silikātu tehnologi, 204 koksnes tehnologi, 84 ķīmiķi farmaceiti, 78 ķīmiķi inženieri, 47 farmācijas tehnologi un 22 elektroķīmijas tehnologi. Šajā periodā fakultāti beiguši 10 nākamie Latvijas PSR akadēmiķi un 3 korespondētājlocekļi.